Ūdens fluorēšana ir divvirzienu zobens. ASV fluorīds tiek pievienots lielākajai daļai ūdens plūsmu, lai palīdzētu novērst zobu bojāšanos. (Jāpiemin, ka fluorīds dabiski ir atrodams daudzos dzeramā ūdens avotos visā pasaulē). Tomēr lielākās devās fluorīds var kaitēt kauliem, un lielos daudzumos tas var būt pat letāls.
Ar desikantu aktivētajam alumīnija oksīdam ir ļoti svarīga loma fluorīda līmeņa samazināšanā ūdenī. Tādējādi aktivētais alumīnija oksīds atstāj ūdenī pietiekami daudz fluorīda, lai cilvēki varētu saņemt tā potenciālos ieguvumus veselībai, vienlaikus nodrošinot, ka dzeramajā ūdenī nepaliek veselībai kaitīgs fluorīda daudzums.
1994. gadā Pasaules Veselības organizācija ieteica, ka fluorīda līmenim ūdenī jābūt no 0,5 līdz 1 mg/l. Fluora līmenis virs 1 mg ir jāatbrīvo no fluora, ko var izdarīt trīs dažādos veidos: ar ķīmiskām vielām un nogulsnēšanu, ar membrānu tehnoloģijām vai ar jonu apmaiņas un adsorbcijas palīdzību.
Bieži vien šīs metodes tiek izmantotas kombinācijā. Piemēram, ja fluorīda līmenis pārsniedz 15 ppm, jāizmanto kaļķis, kas ietilpst ķīmisko vielu un nogulšņu kategorijā, jo tie var tikt galā ar augsto fluorīda līmeni. Kad šis līmenis ir pazemināts, izmantojot kaļķi, fluorīda satura samazināšanai līdz zem 1 ppm jāizmanto aktivēts alumīnija oksīds, kas ietilpst adsorbcijas kategorijā, jo aktivēts alumīnija oksīds var attīrīt ūdeni līdz pat 99%.
Kā tas notiek Aktivēts alumīnija oksīdsdarbs fluorīda atdalīšanā no ūdens?
Aktivētais alumīnija oksīds adsorbē fluorīdu, jo fluorīds pievelkas alumīnija oksīdam. Tas vēlas ražot alumīnija fluorīdu, kas notiek, nonākot saskarē ar aktivēto alumīnija oksīdu. Alumīnija oksīda fluorīds paliks pielipis pie alumīnija lodītēm tik ilgi, kamēr ūdens pH līmenis saglabāsies zem 6. Ja ūdens pH līmenis saglabājas zemāks par 6, aktivētā alumīnija oksīda efektivitāte sāk samazināties. Tas var arī ļaut alumīnijam nokļūt ūdenī, lai gan alumīnijs parasti nešķīst ūdenī.
Piezīme: Alumīnija atdalīšanai no ūdens izmanto reverso osmozi, un to var darīt arī daži destilētāji. Alumīnijs parasti nenonāk ūdenī, jo ūdenim to ir grūti izšķīdināt.
Pirms aktivētā alumīnija oksīda lietošanas ieteicams to iepriekš apstrādāt ar alumīnija sulfātu, lai uzlabotu pirmās adsorbcijas reakcijas. Pēc pirmapstrādes ir svarīgi atcerēties, ka adsorbcijas reakcijas ar aktivēto alumīnija oksīdu ir atkarīgas no plūsmas ātruma. Lai gan aktivētais alumīnija oksīds var izturēt lielu plūsmas ātrumu un joprojām darboties, tā adsorbcijas spēja samazinās, un tas var novest pie papildu ciklu veikšanas. Plūsmas ātruma divkāršošana ļāva caur aktivētā alumīnija oksīda slāņiem izplūst par 33% vairāk fluorīda, tādējādi samazinot aktivētā alumīnija oksīda efektivitāti fluorīda adsorbcijā.
Strādājot ar aktivētu alumīnija oksīdu, pastāv iespēja, ka citi joni traucē adsorbcijas procesu, jo ASV ūdenī ir citi joni. Šie joni parasti ir nātrija hlorīds, nātrija sulfāts un nātrija bikarbonāts. Nātrija hlorīds un nātrija sulfāts netraucē adsorbcijas procesu, bet nātrija bikarbonāts var samazināt aktivētā alumīnija oksīda kapacitāti par 33% līdz 70%.
Aktivēto alumīnija oksīdu, tāpat kā lielāko daļu desikantu, var reģenerēt. Nātrija hidroksīdu, alumīnija sulfātu vai sērskābi uzklāj sārma šķīdumam ar aktivēto alumīnija oksīdu, ļaujot reģenerēt adsorbentu. Pēc reģenerēšanas aktivēto alumīnija oksīdu var turpināt izmantot atkārtoti, un, pareizi lietojot, tas var kalpot gadiem ilgi.
Aktivētais alumīnija oksīds ir būtisks, lai līdz pat 99% no ūdens atdalītu fluorīdu un padarītu ūdeni drošu dzeršanai.
Publicēšanas laiks: 2019. gada 5. augusts