Katalizatora nesējs ir īpaša cietā katalizatora sastāvdaļa, disperģētājs, saistviela, katalizatora aktīvās sastāvdaļas negatīvais nesējs un dažreiz darbojas kā kokatalizators vai kokatalizators. Katalizatora nesējs, kas pazīstams arī kā nesējs, ir viena no nesēja katalizatora sastāvdaļām. Parasti tas ir porains materiāls ar noteiktu īpatnējo virsmas laukumu, un katalizatora aktīvā sastāvdaļa bieži ir piestiprināta pie tā. Nesēju galvenokārt izmanto aktīvās sastāvdaļas atbalstam, lai katalizatoram būtu specifiskas fizikālās īpašības, savukārt pašam nesējam parasti nepiemīt katalītiska aktivitāte.
Katalizatora atbalsta prasības
1, var atšķaidīt aktīvo komponentu, īpaši dārgmetālu, blīvumu
2, var sagatavot noteiktā formā
3. Aktīvo komponentu saķepināšanu var zināmā mērā novērst
4, var pretoties indei
5. Tam var būt savstarpēja ietekme ar aktīvo komponentu un galveno katalizatoru.
Katalizatora nesēja ietekme
1, samaziniet katalizatora izmaksas
2, uzlabot katalizatora mehānisko izturību
3. Uzlabot katalizatora termisko stabilitāti
4, pievienojiet katalizatora aktivitāti un selektivitāti
5. Pagariniet katalizatora kalpošanas laiku
Tiek ieviesti vairāki primārie pārvadātāji
1. Aktivēts alumīnija oksīds: visbiežāk izmantotais nesējs rūpnieciskajiem katalizatoriem. Zema cena, augsta karstumizturība, laba aktīvo komponentu saderība.
2. Silikagels: ķīmiskais sastāvs ir SiO2. Parasti to veido nātrija silikāta (na2si3) skābe. Silikāta skābe veidojas nātrija silikāta un skābes iedarbības rezultātā. Silīcijskābes polimerizācija, kondensācija, polimēra struktūra nav skaidra.
SiO2 ir plaši izmantots nesējs, taču tā rūpnieciskais pielietojums ir mazāks nekā Al2O3, kas ir saistīts ar grūtībām sagatavošanā, vāju afinitāti ar aktīvajām sastāvdaļām, vieglu saķepināšanu ar ūdens tvaikiem un citiem defektiem.
3. Diatomīts: dabīgs SiO2. Tas satur dažus metālu oksīdus un organiskās vielas, un tā poru struktūra un īpatnējā virsma mainās atkarībā no izcelsmes. Pirms lietošanas jāveic apstrāde ar skābi. Pirmkārt, lai uzlabotu SiO2 saturu un palielinātu īpatnējo virsmu, īpatnējo poru tilpumu un primāro poru rādiusu. Otrkārt, lai uzlabotu termisko stabilitāti, pēc apstrādes ar skābi var vēl vairāk palielināt īpatnējo virsmu. Diatomītu galvenokārt izmanto fiksēta slāņa katalizatoru pagatavošanai.
4. Aktivētā ogle: galvenā sastāvdaļa ir C, kas satur nedaudz H, O, N, S un pelnus utt. Aktivētajai oglei ir neregulāra akmens dzirnavu struktūra, kuras virsmā ir karbonilgrupa, hinona grupa, hidroksilgrupa un karboksilgrupa. Aktivētajai oglei raksturīgas attīstītas poras un liela virsmas platība, termiskā stabilitāte un augsta temperatūra.
5. TiO2: tam ir trīs kristālu formas: anatāzs, plākšņu titāns un rutils. Lokšņu titāna rūdu ir grūti sintezēt nestabilitātes dēļ; Anatāzs veidojas zemākā temperatūrā ar relatīvo blīvumu 3,84 un lielāku īpatnējo virsmu. Karsējot 600–1000 °C temperatūrā, anatāzs pārvēršas rutīlā, kura relatīvais blīvums ir 4,22 un maza īpatnējā virsma.
6. Silīcija karbīds: karbīda keramikas kušanas temperatūra ir augstāka par 2000 °C, tai ir augsta siltumvadītspēja, augsta cietība, spēcīga karstumizturība un triecienizturība, bet skābekļa atmosfērā tā vienkārši oksidējas. Tāpēc SiC bieži izmanto kā katalizatora nesēju augstas temperatūras vidē.
7. Molekulārais siets: tas ir kristālisks silikāts vai silikoalumināts, poru un dobumu sistēma, kas sastāv no silīcija-skābekļa tetraedra vai alumīnija-alumīnija tetraedra, kas savienots ar skābekļa tilta saitēm. Tam ir augsta termiskā stabilitāte, ūdens termiskā stabilitāte un izturība pret skābēm un sārmiem.
Publicēšanas laiks: 2019. gada 10. augusts